Situācijas, kad patērētājs, kurš nodeva nekvalitatīvu preci pārdevējam ar lūgumu veikt tās apmaiņu, vēlāk saņem pārdevēja aicinājumu saņemt atpakaļ jau izremontētu preci nav retums. Vai remonta veikšana bez patērētāja piekrišanas, ir pamatota? Vai patērētājs var kaut ko iesākt šādā situācijā?
Izvēles tiesības pieder patērētājam
Kā zināms, likums paredz, ka saskaroties ar nekvalitatīvu preci, patērētājam vispirms ir tiesības prasīt preces remontu vai apmaiņu. Tas nozīmē, ka izvēles tiesības pieder patērētājam un pārdevējs nav tiesīgs izdarīt izvēli patērētāja vietā vai pretēji patērētāja skaidri izteiktajai gribai.
Piemēram, ja patērētājs, nododot preci pārdevējam, nenorādīja savu izvēli (remontu vai apmaiņu), tad pārdevējam ir jālūdz patērētājam šī izvēle izdarīt.
Remonta, nelūdzot patērētāja piekrišanu, tiks uzskatīta par patērētāja tiesību pārkāpumu un nebūs viņam saistoša.
Piemēram, ja patērētājs nodeva preci pārdevējam ar lūgumu veikt apmaiņu, bet pārdevējs veica preces remontu, neprasot patērētāja piekrišanu, tad patērētājam:
- nebūs pienākuma pieņemt remontēto preci,
- joprojām būs tiesības prasīt veikt preces apmaiņu,
- nebūs pienākuma maksāt par veikto remontu un
- būs tiesības prasīt no pārdevēja zaudējumu atlīdzību, ja tādi ir radušies remonta rezultātā.
Turklāt, remonta veikšana bez patērētāju piekrišanas var tikt uzskatīta par negodīgu komercpraksi, radot pārdevējam risku saņemt par to naudas sodu.
Ja patērētāja prasījumu nav iespējams izpildīt vai tas ir nesamērīgs
Likums paredz divus gadījumus, kad pārdevējs var izvirzīt iebildumus par patērētāja izteikto prasījumu. Šie gadījumi ir:
veikt remontu vai apmaiņu nav iespējams;
Piemēram, apmaiņa nebūs iespējama, ja tāda pati prece tirgū vairs nav pieejama un pārdevējs to vairs nevar dabūt. Savukārt, remonts var nebūt iespējams, ja prece ir izgatavota tādā veidā, kas vispār izslēdz remonta iespēju (vienreizlietojamās šļirces, elektriskas baterijas u.tml.).
prasījums par remonta/apmaiņas veikšanu ir nesamērīgs, salīdzinot otro prasījumu. Patērētāja prasījuma samērīgumu nosaka, salīdzinot remonta veikšanas un preces apmaiņas izmaksas pārdevējam.
Piemēram, ja preces apmaiņa izmaksātu pārdevējam *ievērojami vairāk*, nekā remonta veikšana, tad patērētāja prasījums par apmaiņu var tikt atzīts par nesamērīgu.
Abos gadījumos pārdevējam ir pienākums iesniegt patērētājam pamatojumu apmaiņas/remonta neiespējamībai vai nesamērīgumam.
Turklāt, svarīgi ņemt vērā, ka likums uzliek pārdevējam pienākumu veikt gan remontu, gan apmaiņu:
bez maksas,
saprātīgā termiņā un
nesagādājot būtiskas neērtības patērētājam.
Piemēram, ja pārdevējam nav izdevies novērst preces trūkumus ar pirmo remonta mēģinājumu, tad visticamāk patērētājam, kurš saskarās ar preces defektu atkārtoti (turklāt, nav nozīmes tam vai atkārtojas tāds pats defekts vai atklājas jauns), tiks sagādātas būtiskas neērtības. Šajā gadījumā pārdevējs nevarēs atsaukties uz to, ka patērētāja prasījums par preces apmaiņu nav samērīgs. Tas pats būs arī gadījumā, ja remonta veikšana notiek nesaprātīgi ilgi.
Citiem vārdiem, pārdevējam, kurš nevar veikt remontu saprātīgā laikā vai nesagādājot būtiskas neērtības patērētajām būs jāveic preces apmaiņa arī, ja šis prasījums ir nesamērīgs, salīdzinot ar preces remontu.
Kā rīkoties, ja pārdevējs veica remontu bez patērētāja piekrišanas?
Kā izriet no augstāk minētā, remonta veikšana, nelūdzot patērētāja piekrišanu tiks uzskatīta par viņa tiesību pārkāpumu un nebūs patērētājam saistoša. Tas nozīmē, ka patērētājam nebūs pienākums saņemt remontētu preci un viņš varēs uzstāt uz:
preces apmaiņas, ja tas ir iespējams un ir samērīgi, vai
preces apmaiņas, līguma atcelšanas (naudas atmaksas) vai cenas samazināšanas, ja patērētājam sagādātas būtiskas neērtības vai pagāja nesaprātīgi ilgs laiks.
Savukārt, pārdevējam jāievēro patērētāja prasījums par preces apmaiņu, bet gadījumos, kad patērētāja prasījumu par remonta veikšanu nav iespējams izpildīt vai tas ir nesamērīgs - skaidri un saprotami jāinformē par to patērētājs, kā arī jāpamato savs viedoklis ar konkrētiem pierādījumiem.
